Kā nepatīk beigas. Cik ātri pagalms kļuva kluss un dzīvnieki aizgāja alās. Cik ātri lietusdārzs kļuva sauss. Un vēl kā cenšoties kaut ko atjaunot, nolija kluss mierīgs lietus, jaucoties ar profesora balsi. Visi klusi klausījās. Mazā auditorija, kurā bija tik daudz neredzamas telpas. Tik gaidītās lekcijas dienas. .Vēl klusi nolija lietus. .Cerības pēc pērkona nepiepildījās un dārzs palika meklējot ūdeni. Un vai kāds pateiks, ka tas vairs nav dārzs? Bet kokiem un kādreiz ziedošajiem krūmiem ir saknes. Tās nemēdz padoties pirmajām beigām. Jā, dažas lietus lāses atstāja sevi uz pēdējām rozēm. Vēl mazliet spēka. Iesākumā gaidītais attaisnoja savas prognozes un paliek tikai iesākumā gaidītais. Vēl tikai spēt saglabāt tās lāses līdz jaunam negaisam. Vēl tikai spēt.
Un ar savu mazo lapsēnu mēs atkal sēžam uz kraujas kā pirms pus gada. Vērojam kā lido putni zem mums. Mēs atkal sēžam un domājam, vai būs kur iet. Bezidenditātes dzīvniekam bija gana atpūtas, lai atkal sēdētu blakus un aizstātu visus, kas ienāca reiz mūsu abu dārzā. Lai atgrieztu viņu atpakaļ un atradinātu no Cilvēka.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru