Varētu apgalvot, ka lūk tas bija brīdis, pēc kā viņa uz šejieni atbrauca. Tas, ko gaidīja, lai nāk kā kalni pagājušajā vasarā. Un centās jau atrast kādu vietu, kur to saņemt. Domāja, ka varbūt atkal kalni, ka vabūt tie rapša lauki ceļā uz Parīzi, vai vīnogulāju dārzi, studentu pilns pagalms vai vienkārši vāveres vakaros. Bet bija klavieres.
Un tā, gan cilvēks, gan sieviete pakļauta jauniem principiem. Tās nevar nosaukt par sajūtām, tas ir notikums, kāds ir, kad vajag norādīt, kad jābeidz staigāt gar krauju un beidzot jāizmanto kāda no trim iespējām – lekt, lidot vai griezties atpakaļ. Un zini, šoreiz labākā izvēle ir griezties atpakaļ. Pie bērna.
Tajā pilsētā liepas bija pilnā plaukumā, lai gan iepriekšējā Vācijas daļā tās jau pārziedēja. Daudz saules, ziedu un klasicisma ēkās. Pietiekami, lai sēdētu šajā liepu dārzā un reibtu no laimes sajūtas, pirms vēl zināt, kas notiks tālāk. Tālāk – kad atlika viens praktisks solis - paņemt biļetes un ieiet zālē.
Viņa šoreiz neparedzēja neko. Tikai, kad visi izgāja no zāles, joprojām palika iekšā. Jā, spēle patiešām bija tāda, kā viņai skrējiena pēdējās minūtes, kad jāizliek atlikušais spēks, un kad to tik ļoti gribas darīt, kad visas sajūtas pāriet ekstāzē. Un tikai pēc tam intervijās viņa klausījās to pašu atzinumu no viņa par spēli. Cik tas viņiem bija acīmredzami.
Liepas nomierināja. Arī atvērtais logs. Siltums.
Tagad viņa ir kā saņēmusi jaunu devu sev pienākošās miesas, gara un pat instrumentu, ar ko to piekausēt vecajam ķermenim. Bet vai spēs to izdarīt pareizi, tā kā paredzēts. Vai doma atbildēs domai un pēda pēdai. Cik daudz šoreiz ir un cik grūti to salikt. Šīs dienas kā nepstādināma upes spāre. Cik viegli tai lidot, ja vien skalbes nebūtu pilnas rasas. Smagas rasas, kas draud pieskārties.
2 komentāri:
jā..kā skrējiens kad viss jāpaspēj.. līdz pārvēršas ekstāzē..pilnīgi piekrītu!!
nē, šeit nebija zemteksta. skrējiens, kuram vajag tikai meža vai pļavas ceļu.
Ierakstīt komentāru