Kad ir melnbalta fotogrāfija, sentimentam nav pārvarētas robeža, vai tikai melanholijai. Kas būtu labāk. Taču šajā vietā ir vairāk un smagāk – nav atstāts nekas, kas liecinātu par īsto viņu. Kāpēc viņa pazūd ikreiz, kad ir kontaktā ar kādu, kurš ir līdzīgs, kurš parāda kā ir tajā pasaulē. Viņa ir satraukta par īstenību vai baidās atstāt to, kas nav viņai. Viņas maska ir šeit nenoņemama. Kas būtu jādara, lai atrastu trūkstošās mozaīkas logam? Varbūt tur pat nav stikla, varbūt īstenībā nav sienu, kam būvēt logus. Un tāpēc neko nevar atrast un sajust, kur ko salikt. Pārmaiņas neder iekārtojumā, jo nav iekārtojuma. Cik tālu iet, tas neatbildāmais jautājums, kā nemitīgi augošās saulespuķes uz palodzes. Cik tālu tās augs? Nepatīk likt jautājumus. Mēs neatkārtosim teicienus. Kā nepatīk atkārtojums. Rakstīsies. Drīz rakstīsies un drīz viss būs pareizi. Lai gan šāds jēdziens arī izvilkts no pēc vecas vilnas odoša skapja. Bet mēs kādreiz visu saliksim. Saliksim, lai stikls laistās tajā zemes malā, kur ir sienas. Sienas. Kuru nav. Koki. Mežs. Bet viņai pieder cits mājoklis.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
1 komentārs:
ui,ui...izklausies jau dikti pēc manis!!!:-) bet zinu,ka būs labi!!:-)
Ierakstīt komentāru