Viņai nepatīk filmēt ar fotokameru, tāpat kā fotografēt ar telefonu, tomēr viens 2006.gada ieraksts par spīti principiem un jaunajām tehnoloģijām liek viņas dārzā trīcēt visām rozēm. No rasas, kurā atspīd smilšu graudi, kas atpūsti no jūras. Vai tas ir iespējams?
Sāpes mijas ar skarbumu. Nav šodien meitenes ar kosmopolītisko laimi, nav arī fantāzijas. Kā veca karavīra uniforma domas vijās ap vienu un to pašu. Lai arī būtu jāpiedzīvo atkal visu notikumu sekas. Jāraud un jāpavada piektdienas vakari pie mīļotās meitenes, lai klusējot vāktu sevi kopā. Lai arī būtu jāsēžas vilcienā un jāturpina vienatnes pastaiga. Lai arī būtu bibliotēkas, fotogrāfijas, raksti, avīzes, kleitas, augstpapēžu kurpes. Velns, viņa nevar atbrīvoties. Ha, tikko iedomājos, ka klavieres datorklaviatūras vietā būtu īstais rīks, kas parādītu visu, ko viņa grib pierakstīt. Kāpēc? Sarunai ir jābūt.
Lai arī būtu jāpiedzīvo visu no jauna, viņa vienalga gribētu būt tur.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru