Lietus Parīzē nelija. Tieši otrādi – pulksteņa atstātā strīpa uz rokas, atgādina, ka bija jau vasaras saule.
Kā jau dārza iemītniece, pirmās sajūtas viņa saoda. Prīmulu smarža tulpju dobēs. Tam sekoja ziedoši krūmi un cigāri. Vai vairāk vērts piebilst – tie kas bija, novērtē paši, tie, kas vēl būs, brauks ar saviem sapņiem un sajūtām.
Ja Amsterdamas brīvība nebija tik acīmredzama, tad Parīzes mīlestība plauka un elpoja no katra pretī ejošā cilvēka. Pāros jaucās vecumi, tautības, uzvalki ar treniņtērpiem un dzimumi. Ir kaisle, ir pieradums, bet tur – patiešām mīlestība. Tik salda kā filmās. Jā, varbūt tikko aizsākta, bet zini, tie bija pieauguši cilvēki. Laimīgi pieauguši cilvēki. Bija arī vīrieši ar suņiem. Sirmas kundzes, kurās vēl jūtams īstais Francijas šarms. Tik daudz atvērtu grāmatu - gar kanālu, zem ziedošiem kastaņiem parkā, zālē. Lasīja. Draugi, draudzenes, pāri. Viscaur ar tūristiem, bet laimīgiem tūristiem, nē, šeit pat neiederas šis svešvārds. Drīzāk vienkārši – laimīgiem cilvēkiem, kuri beidzot nonākuši šajā pilsētā. Nē, viņai pašai nebija sapņa tur būt, viņa nesapņo par pilsētām, bet sajūtot smaidus, redzot tik daudz laimīgu acu pāru, viņa nevarēja nesmaidīt, nenolekt no pakāpieniem, neapstāties pie raibajiem suņiem un viņu īpašniekiem, nevarēja nepieliekties pie ziediem, lai sajustu tos vēl tuvāk.
Jā, un tur pat bija laimīgi suņi.
Vēl izbraucot, sieviete ar sarkanām krellēm un garu šalli pār pleciem līdz grīdai, sēdēja pie vienīgā mazā galdiņa blakus kafejnīcas ārdurvīm. Sēdēja tuvu vīrietim, skatoties galdā kaut ko runāja un mulsa. Pieaugušie randiņi.
Visi tie pāri un laiski zālē guļošie cilvēki likās to pelnījuši. Parīzi, lai vēlētos. Lai sapņotu, jo kurš gan neparīzietis turp atbrauc bez sapņiem. Katram ir kāda filma, kāda bilde, kāds stāsts. Cik dīvaini. Tikpat pieejama kā citas Eiropas pilsētas, bet cilvēkos rada tik lielu nostaļģiju pēc tās īpašās dailes. Mākslas, literatūras.
Viņai patika iet vienai un neapslāpēt smaidu, kad tam bija vieta. Jā, un ja godīgi, viņai patika, kad pie Eifeļa smaidot atskatījās policistu bariņš, kā vīrietis atvainojās, kad par tuvu spēlēja bumbu ar savu draugu, kā jaunietis apsēdās uz tilta margas, lai vērotu kā viņa fotografē. ha, un kā ielu mazgātāji smaidot apturēja darbu, lai pagaidītu, kad viņa pāries ielu.
Tomēr par visu vairāk viņa laikam atcerēsies prīmulu smaržu un mazu raibu suni.
Atpakaļceļā līdzenumi un rapša lauki.
Kā jau dārza iemītniece, pirmās sajūtas viņa saoda. Prīmulu smarža tulpju dobēs. Tam sekoja ziedoši krūmi un cigāri. Vai vairāk vērts piebilst – tie kas bija, novērtē paši, tie, kas vēl būs, brauks ar saviem sapņiem un sajūtām.
Ja Amsterdamas brīvība nebija tik acīmredzama, tad Parīzes mīlestība plauka un elpoja no katra pretī ejošā cilvēka. Pāros jaucās vecumi, tautības, uzvalki ar treniņtērpiem un dzimumi. Ir kaisle, ir pieradums, bet tur – patiešām mīlestība. Tik salda kā filmās. Jā, varbūt tikko aizsākta, bet zini, tie bija pieauguši cilvēki. Laimīgi pieauguši cilvēki. Bija arī vīrieši ar suņiem. Sirmas kundzes, kurās vēl jūtams īstais Francijas šarms. Tik daudz atvērtu grāmatu - gar kanālu, zem ziedošiem kastaņiem parkā, zālē. Lasīja. Draugi, draudzenes, pāri. Viscaur ar tūristiem, bet laimīgiem tūristiem, nē, šeit pat neiederas šis svešvārds. Drīzāk vienkārši – laimīgiem cilvēkiem, kuri beidzot nonākuši šajā pilsētā. Nē, viņai pašai nebija sapņa tur būt, viņa nesapņo par pilsētām, bet sajūtot smaidus, redzot tik daudz laimīgu acu pāru, viņa nevarēja nesmaidīt, nenolekt no pakāpieniem, neapstāties pie raibajiem suņiem un viņu īpašniekiem, nevarēja nepieliekties pie ziediem, lai sajustu tos vēl tuvāk.
Jā, un tur pat bija laimīgi suņi.
Vēl izbraucot, sieviete ar sarkanām krellēm un garu šalli pār pleciem līdz grīdai, sēdēja pie vienīgā mazā galdiņa blakus kafejnīcas ārdurvīm. Sēdēja tuvu vīrietim, skatoties galdā kaut ko runāja un mulsa. Pieaugušie randiņi.
Visi tie pāri un laiski zālē guļošie cilvēki likās to pelnījuši. Parīzi, lai vēlētos. Lai sapņotu, jo kurš gan neparīzietis turp atbrauc bez sapņiem. Katram ir kāda filma, kāda bilde, kāds stāsts. Cik dīvaini. Tikpat pieejama kā citas Eiropas pilsētas, bet cilvēkos rada tik lielu nostaļģiju pēc tās īpašās dailes. Mākslas, literatūras.
Viņai patika iet vienai un neapslāpēt smaidu, kad tam bija vieta. Jā, un ja godīgi, viņai patika, kad pie Eifeļa smaidot atskatījās policistu bariņš, kā vīrietis atvainojās, kad par tuvu spēlēja bumbu ar savu draugu, kā jaunietis apsēdās uz tilta margas, lai vērotu kā viņa fotografē. ha, un kā ielu mazgātāji smaidot apturēja darbu, lai pagaidītu, kad viņa pāries ielu.
Tomēr par visu vairāk viņa laikam atcerēsies prīmulu smaržu un mazu raibu suni.
Atpakaļceļā līdzenumi un rapša lauki.
1 komentārs:
aizvakardien uzzināju no tv-> ar ko atšķiras parīzietis(-e) no pārējiem francūžiem(-zietēm)? ar to, ka viņiem ir nevis tikai stils, bet ŠIKS.. :-)
Ierakstīt komentāru