Pirmās pelķes

Zini, viņai aizvien vairāk sāk iepatikties tie plušķainie suņi. Vienu tādu pārbarotu, sirmi baltu pavadiņā stiepa kāda vecāka kundzīte un tas, asti luncinot, vilkās līdzi. Un viņa iztēlojās, kā nokāpj no motocikla un paņemot padusē tādu plušķi apstājas kalna nogāzes malā. Lejā upe un meži jau sazaļojuši, bet blakus vēja nogalinātie koku stumbri. Un tas pats vējš joprojām atļautos jaukt viņas sprogas, kamēr tā atstutē motociklu pret kādu no līdz baltumam nomocītajiem kokiem. Tad novelk drēbes, noguļas jūlija zālē un atdodas saulei. Mm, tu jau zini, kā ir kad ķemeni kutina kukaiņu un zāles pieskārieni. (ha, viņa ieslēdz A.K. ‘kontakti’ un sajūtas kā toreiz studentu klubā, kad bija tik labi) Un suns blakus, jā, mazs plušķains, bet suns kā parasti. Lielākie paliek mājas pastaigām, bet viņa ir prom. Kā katru gadu, kā katru vasaru, kad viņai jābūt prom. Jā, viņai tad pietrūkst gan Logo, gan The Briefing, gan meitenes ar mārīšu armiju, gan jaunieša, kas vēja pilsētā. Bet arī tas ietilpst mērķī, sāpes kā lietus bauda. Atceries, kad skrējāt pa Liepājas ielām, lietus lija un vajadzēja ātrāk tikt mājās. Bet tu juties tik laimīga, ka drīkstēji viņu skūpstīt turpat slapjajā ielā. Un katra reize ir kā pēdēja, šī iedresētā apziņa. Tāda lūk tā saldā brīvības sajūta.

Vēl mazliet sakarsēt ķermeni. Ar sauli vai ar skrējienu mežā. Tad domas atkūst, tām kļūst viegli pārvietoties pa spriestspējas kanāliem. Tās viegli slīd, ja neapstājas pie aizliegtajiem tumsas pagrabiem, tad sasniedz mazos Baha planierus un Selindžera rudzu lauka kraujas.

Uz kartona lapām salīmētas cetras fotogrāfijas. Divas vienādas, ar krāsu un melnbaltuma atšķirībām – viņas mājas pēc diviem gadiem uz pagaidu laiku. Citas divas ir pirmā iepazīšanās ar Latvijas Rietumu jūru. Cilvēki uz tām - viņas iepazīstināja ar vārdu Draugs, viņš – ar vārdu Pilsēta. Bez tā vēl bija kopīgas dejas, patriotisms, lekcijas, autobusi, kāzas..

..Jā, varētu gulēt teltī, bet šoreiz viņai bija rezervēta istaba viesnīcā. Karte rādīja vēl 30km. Viņa saģērbās. Mazliet prieka objektīvam un papildus nastu datoram. Tad suņa iepakošana un asfalts. Vai degvielas dūmi, neizdzertais vīns un klusums attaisnos sevi? (līvi, ‘saldus saule’ – pateikts) Vai nebūtu vieglāk kā jaunībā, ar viskiju atšķaidīta kola, zīmēsanas studijas un reizi divās nedēļās mājas? Tacu šobrīd neiesildītās domas bremzē uz citiem akmeņiem. Pareizi izvēlēta reliģija un ģimene. Klasisks atrisinājums visām problēmām, tad kad vairs negribas domāt, vai kad tiek atļauts domāt sabiedrībai. Piedodiet, bet visvairāk kaitina atbildes, kuram galā ir ‘ jo tā ir rakstits’ . Pārliecība.