Piedodiet, ja kādam atkal rakstu ar kārtējiem morālajiem labirintiem, bet tas visbiežāk stipras tējas vai kafijas iespaidā un tad jau tā sieviete nav prātīga.
Kad visi pienākumi nosūtīti uz aiznākotni, tad sajūtu meklējumi beidzas mūzikas veikalā, jo uz teikumu – ‘nezinu, ko es gribu’ - tev vienalga meklēs kaut ko atbilstošu. Jaunietis, uz atbildi, ka nezinu, pēc kā atnācu, pasmaidīja un nopriecājās, ka tas jau ir interesanti. Process ievilkās, jo vīrieši tomēr necik ātri nevarēja atšifrēt, kas varētu būs Piacollas temperamenta, Jarreta izpildījuma, akadēmiski noskaņotas, ar klavierēm pavadītas mūzikas krustojums. Relaksējošākais šajā procesā ir intriga, ko tad tie vīrieši tajā sievietē redz. Un nes tādu priecīgu džezu, tango, un viss tāds lēns un mierīgs un gandrīz samtains. Puika likās pavisam padevies un kamēr ar vecāko kungu palikām pie tā paša Piacollas, jaunietis pēdējā mirklī pēc ilgas prombūtnes bija secinājis to pašu, ko citi vīrieši līdz šim un atnesa Tiersena mūziku, ar ‘tikai klavierītēm’ priekš Tabarly un sacerējumus Amēlijai. Tā teikt – france. Jā, tās vētras bija tas, ko meklēju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru