2.oktobris

Mistisks laiks. Oktobris. Vai tik nebija veļu mēnesis, vai tas bija novembris. Bet viss apkārt savāds. Pieblīvēts ar dzīvību un nāvi, kas cērtas degunā ar savu saldumu un dobjo pelēkumu. Rudens kā smiedamies visam pa virsu uzkaisa sārtas lapas. Lēnām, neaizraujotos ar kvantitāti. Kā skaistas, mirušas lelles uz dīvāniem sasēdinātas, mežģīnēm un vecām lūpukrāsām izrotātas, kā saaudzēts rožu dārzs, kas pēkšņi oktobrī sāk ziedēt. Kā mūzikas skaņas, kas kaut kur nevietā, aukstumā iebrāžas un tik pat ātri atstāj tevi un viņu un tos, kas atnākuši uz šejieni tīšām. Kas notiek apkārt? Tumšs, tik tumšs kā pianista stāsti par jau neesošiem kaimiņiem, par negulētām naktīm, par nemitīgo vajāšanu. Un tu kā cilvēks bez līdzcietības visu izmanto. Gūsti baudu no asiņainiem skaņdarbiem, kas kādreiz bija balti, bet tagad apklāti ar rudens auksto plaukstu, līdz vasarai. Kad tas viss sākās, tad taču bija bērns, ar cerībām. Kāpēc tagad tas viss tiek pakļauts neloģiskiem turpinājumiem, negodīgām trokšņainām balsīm. Atbildes ir, bet tās ir tik pat biedējošas kā jautājumi.
Jā, tās ir bailes, kas šobrīd ar aizautību pārvalda galvas domu kanālus. Pietrūkst atbilžu, vairāk ..

Kur palicis vasaras svētums? Tā tīrība?