Ko man viņš teiktu? Es zinu, kas man tagad traucē. Un tas traucēs vienmēr, ja nemainīšu attieksmi. Kopš tās liktenīgās dienas sajūta, ka pārtopu par viņu, ka paņemu visus principus, bet galvenais sajūtas. Un tas ir tik neizturami, būt vienai ar to visu. Vairs ne ar sevi, bet kaut ko pārveidotu. Jā varbūt īstu, taču mazliet nepierastu. Jo vienmēr jau varēja no visa tikt laukā un ieņemt sabiedrības formu, jo nekur jau nevar likties. Bet tagad – tagad ir šī galējā nosliece un tas neatrisina neko, un uz kurieni pārvērsties? Uz vēlamo? Un kas tad tas ir? – tūlītēja malas redzēšana, bet viņš līdz 150 un es? Negribētu atrasties nekurienē ar neiepazītu sevi.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
2 komentāri:
pamaniju izmaiņas tevī..pat diegan krrasas..un mani pat mazliet biedējošas..bet gan jau gala rezultāts būs labs, māla podu taisot arī vidus procesā neizskatās podiņš diezko labs,bet rezultāts:krāšņš,krāsains un gatavs..
Piedod, es zinu, ka vajag mazliet pacietības, visiem. Un ticības.
Ierakstīt komentāru