Pārāk daudz laika pavadīts domās. Ja vien šīs domas līdzētu pils vai būdu mūriem. Bet nē, tās ir par brīvību. Tās ceļ vēju, jūras viļņus un miglu. Kur jāt ar zirgu vai vienkārši iet kājām. Tā lai nevienu neredzētu, nesatiktu. Un vai tas ir labākais, ko šobrīd vajadzētu darīt, kad vajag radīt viņiem ģimeni. Kur paņemt vielu no kā celt ko lielāku kā caurejošas sienas. Un vai vajag. Bet varbūt tad viņa vairs nebūs viņa.
Jauns noteikti ir. Tikai vajag saredzēt to.
Kura pilsēta sagaidīs. Tagad ir lielāka neziņa kā pirms tam, bet ne vienmēr. Tikai brīžiem.
Uz mola. Viņš bija uz mola. Un viņa tā gribēja paņemt viņa spēcīgās rokas savējās. Vai tikai stāvēt blakus. Stāvēt un sajusties tikai sievietei. Nesarežģīt sevi. Tikai sieviete.
Ko gan lai es vēl pastāstu. Tik tukša rakstība. Vajag jaunu, vajag jaunas sajūtas un vietu. To taču tu vienmēr apzinies, bet periodiski aizmirsti.
Uz mola. Viņš bija uz mola. Un viņa tā gribēja paņemt viņa spēcīgās rokas savējās. Vai tikai stāvēt blakus. Stāvēt un sajusties tikai sievietei. Nesarežģīt sevi. Tikai sieviete.
Ko gan lai es vēl pastāstu. Tik tukša rakstība. Vajag jaunu, vajag jaunas sajūtas un vietu. To taču tu vienmēr apzinies, bet periodiski aizmirsti.
Uz skrejceļa bija čūska un patīkams vīrietis. Daudz noskrēja, labās stavoklī. Un vēl bija sesks pie saites jaunam pārim. Bija skumji to skatīties.
Papildinājums kustībai ir brīvība domās. Tāda ir sēta un pagalms, un rožu dārzs. Papildinājums smaidam ir acis vai arī otrādi. Pareizāk cilvēks, vai arī otrādi.
Daudz lapu sazaļojis, atstājis zemei to visu smagi nest. Vai tā priecājas, vai arī smagi nopūšas ikreiz, kad jauns zieds uzzied. Vai tā spēj smaidīt, kad bites jaunu biti izlaiž no stropa. Vai tā priecājas, kad kumeļš sper vairāk kā vienu spoli un nosaka, ka dzīvos. Ķēve iečukst, ka dzīvos. Vai tā spēj sajust, ka kāds sāk mīlēt, ka kāds kā ar rūgtu pīlādžu sulu piepildās, sajaucies ar zemeņu pienu no sajūtām, kas atjaunina viņa resursus. Vai tās spēj smaidīt, kad meitene ieliek pērļu auskaru un iziet no klēts. Un uzvelk svārkus ar rakstiem un dejo senas dejas zem naivām stīgām. Vai zeme jūt, ka viņi skūpstās zem ābelēm, un vai tā spēj priecāties, vai tikai atkal nopūšas, ka par daudz, ka par daudz atkārtojumu un ka vajag vēl tik daudz saprast, lai tā spētu priecāties, lai takas nemīdās tik cietu augsni. Lai katrrez ir kā pirmoreizi, lai katrreiz ir kā zem lietus, kad var dzert un mirkt un tvaicēt uz sakarsēta ķermeņa, vai arī pārverst ledū, ja atrasta sala starp kontinentu un polu.
Cik daudz tā visa vajadzētu, lai saprastu, vai viss kārtībā, un upei ļauts tā tecēt. Un kalniem ir vērts audzināt un dzīvniekiem nav jābaidās. Cik daudz vēl vajag, lai ejot garām nepiepildītam avotam notrīcetu zivju balsis pēc spēka dzīvot.
Vai pareizrakstība ir vajadzīga, lai saprastu un sajustu un dzirdētu? Vai vajadzīga balss lai dziedātu un sajustu? Vai vajadzīga gaisma naktī, lai varētu pieskārties un sajust?
Vai kļūdas pastāv? Vai pastāv vairāk kā mēs vēlamies? Cik daudz mēs vēlamies, un cik ir maz?
Samākslotība tajā visā. Man negribas tomēr runāt par visiem. Tur nevar vērtēt, tur vajag ņemt vērā un auklēt sevi no tā. Tur nevar apgalvot, tur jāņem vērā pašam. Cik daudz zāles vajag saaudzēt pļavās, lai tās skaitītos mūsu. Jādzer ūdens. Jārīkojas ar ūdeni uzmanīgi un jāsmaida tam pirms padot padzerties. Pirms to dara.
Audzināt sevi un atrast iespēju būt vairāk, vienmēr būt vairāk. Pareizāk – izmantot to.
Ir gulēšanas laiks, jo vardes jau skaļas. Ežu pietrūkst kompānijai ar visiem. Man rīt būs stāsts. Tam jānotic, jo rīt būs citādāk. Bet jau šo mirkli var tādu padarīt. Tu tam tici, notici, tikai nepaej garām sev. Un tici. Tev ir pietiekami rīku, lai to darītu. Varbūt kādu filmiņu par miglas zirgiem?
Paldies, ka ļāvāt man dzīvot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru